Āraišu arheoloģiskais muzejparks atrodas gleznainā Vidzemes novadam raksturīgā ainavā, 7 km uz dienvidiem no Cēsīm. Muzejparks dibināts 1983.gadā, 2008.gadā to pārņēma Latvijas Valsts vēstures muzejs.

Par ezera izcelšanos, tā krastu apdzīvotājiem un brīnumainiem notikumiem viņu dzīvē vēsta latviešu tautas teikas. Stāsta arī, ka Āraišu ezerā esot nogrimusi pils – tajā vietā, kur tagad atrodas maza saliņa. Vai tas varētu būt tiesa?

Āraišu ezera saliņa kā arheoloģisks piemineklis zināma jau kopš 19.gs beigām. Taču īsto Āraišu ezera senmītnes raksturu uzzināja tikai pēc tam, kad desmit arheoloģisko sezonu laikā (1965.-1969., 1975.-1979.) arheologa Jāņa Apala vadībā izpētīja ¾ no apmēram 2500 m² lielās ezerpils platības kā arī ceļu uz krastu. Lai to varētu izdarīt, ezera līmeni pazemināja par 1 metru, ap izrakumu laukumiem uzbēra dambjus, bet laukumos ieplūstošo ūdeni izsūknēja ar motorsūkņiem un strādāja poldera apstākļos.

Āraišu ezerpils līdz 2,5 m biezais kultūrslānis sastāvēja no piecām apbūves kārtām, kas uzslāņojušas cita citai bez hronoloģiska pārtaukuma. Pateicoties aneirobajiem apstākļiem, kultūrslānī zem ūdens bija labi saglabājušās koka celtņu paliekas, kā arī no dažādiem organiskas izcelsmes materiāliem darināti priekšmeti, kas citās tā laika dzīvesvietās parasti izzuduši bez pēdām. Labā saglabātība ļāva noskaidrot, kā atsevišķas celtnes, tā visas ezerpils plānojumu un konstruktīvos risinājumus. Uzsākot apbūvi uz saliņas virsmas no resniem guļbaļķiem izveidots taisnstūrveida pamatu režģogs, kas pārsegts ar apaļkoku kārtu. Šādi radītā platforma pacēla ezerpils apbūvi apmēram par vienu metru virs ezera ūdens līmeņa. Katrā apbūvē konstatēja 16 dzīvojamās ēkas, kuru apdzīvojamā platība sniedzās no 10 līdz 30 m². Tās bija bezbēniņu guļbūves, kuru lēzenie ar egļu mizām vai bērza tāšu sloksnēm iesegtie jumti vienlaikus bija arī griesti. Telpas vidū atradās māla kleķa krāsns ēdiena gatavošanai un telpas apsildīšanai, gar sienām – guļamās lāvas, soli, bet virs tiem – plaukti iedzīves priekšmetu novietošanai un koka vadži drēbju uzkāršanai. Grīdojuma apaļkokus sedza zemes klons. Ēkai bija dūmistabas, bez skursteņiem. Ieejas labajā pusē parasti atradās nelielas saimnieciska rakstura piebūvītes.

Āraišu ezerpils bijusi pastāvīgi apdzīvota, pilskalniem līdzīgi nocietināta dzīvesvieta, kas aizsardzības nolūkā celta uz mazas, pārplūstošas saliņas. Ezerpili cēluši un 9.-10.gs. apdzīvojuši senie latgaļi. Tā bijusi sociāli diferencēta kopiena – domājams kāda latgaļu dižciltīgā rezidence, kurā viņš mājoja kopā ar saviem tuviniekiem un saimes ļaudīm. Ezerpils iemītnieki nodarbojās ar zemkopību, lopkopību, meža dravniecību un tirdzniecību. Kultūrslānī atrastās rotaslietas un ieroči visnotaļ raksturīgi seno latgaļu kultūrai, tomēr to vidū ir arī atsevišķi zemgaļu un skandināvu cilmes priekšmeti, kas liecina par kontaktiem ar kaimiņu kopienām un tautām.

Visu apbūves kompleksu apjoza aizsargbūves. Tikpat nozīmīgus atradumus kā celtniecībā ezerpils dod arī seno iedzīvotāju materiālās un garīgās kultūras izpratnei.

Āraišu ezerpils pašlaik ir pirmais plašāk pētītais šīs kategorijas piemineklis visā ziemeļaustrumu Eiropā, tādēļ jau 1966.gadā radās ideja par Āraišu ezerpils pirmās, senākās un vislabāk saglabājušās apbūves rekonstrukciju un brīvdabas arheoloģiskā muzeja veidošanu. Rekonstrukcijas celtniecība joprojām turpinās, to organizē sabiedriskā organizācija Āraišu ezerpils fonds. Darbos izmanto seno darbarīku (dzelzs šaurasmens cirvis, kalts, slīmests, koka ķīļi un c.) kopijas. Ēku apakšējās daļas atjauno kā iegūto oriģinālu kopijas, bet augšdaļu rekonstruē, pamatojoties uz kultūrslānī atrastajām būvdetaļām, etnogrāfiskajām paralēlēm un konstruktīvo loģiku. Vienā no rekonstruētajām ēkām iekārtota 9.gs. rotkaļa darbnīcas iekštelpu ekspozīcija.

Āraišu ezerpils rekonstrukcija atspoguļo seno latgaļu dzīvesveidu un celtniecības tradīcijas Latvijā vikingu laikmetā.